Skābekļa koncentratori, kas pazīstami arī kā mājas molekulārā sieta skābekļa koncentratori vai pārnēsājamie skābekļa koncentratori, ir balstīti uz spiediena svārstību adsorbcijas (PSA) principu. Izmantojot gaisu kā izejvielu, tiem nav vajadzīgas piedevas. Pieslēdzot barošanas avotu istabas temperatūrā, molekulārais siets adsorbē amonjaku un citas gāzes, atdalot skābekli no gaisa ar tīrību 93% ± 3%. Tie ir pieejami ar 1L, 3L, 5L un 10L ietilpību, pamatojoties uz to maksimālo skābekļa plūsmas ātrumu minūtē.
1886. gadā brāļi Brini izstrādāja Brīna skābekļa ģenerēšanas procesu un palaida pirmo rūpniecisko gaisa atdalīšanas skābekļa koncentratoru. 20. gadsimta sākumā zemas-temperatūras frakcionēšanas skābekļa koncentratori kļuva par galveno rūpniecisko skābekļa ražošanas iekārtu. Tajā pašā laika posmā pārnēsājamie skābekļa koncentratori piedzīvoja īsu atdzimšanu. 20. gs
Skābekļa koncentratora tehnoloģija koncentrējas uz viedo spiediena svārstību adsorbciju (PSA) un vakuuma PSA, ar produktiem, kas iterē uz pārnēsājamību un zemu enerģijas patēriņu. Tos plaši izmanto medicīnā un veselības jomā (mājas skābekļa terapija), rūpnieciskajā ražošanā (metālapstrāde), kā arī jaunās enerģētikas un vides aizsardzības jomās.